uzviļņot
uzviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Iesākt viļņot. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, viļņot.
PiemēriUzviļņo ezers.
- Uzviļņo ezers.
- pārn. Apkārt ieskanas nedzirdētas balsis, putnu dziesmas, uzviļņo neredzētu mežu smaržas.
1.1.pārn. Spēji izraisīties (par psihisku stāvokli). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
Piemēri«Labi!» Lipsts piekrita, lauzdams sevī uzviļņojam urdošu nemieru un dēku garu.
- «Labi!» Lipsts piekrita, lauzdams sevī uzviļņojam urdošu nemieru un dēku garu.
- Dagmāra nolaida rokas un klusēja, sejā uzviļņoja un plaka gan nemiers, gan paļāvība.
- ..uz skatuves uznāk.. vakara vadītājs Vilis Dermanis un Rainis. ..Zālē uzviļņo gaviles.
1.2.pārn. Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) – parasti par domām.
PiemēriKristaps ar lielo, stipro roku pievelk zēnu sev tuvāk.. Bet pat šādā brīdī uzviļņo doma: «Tēvs,» un Uldis atraujas..
- Kristaps ar lielo, stipro roku pievelk zēnu sev tuvāk.. Bet pat šādā brīdī uzviļņo doma: «Tēvs,» un Uldis atraujas..
Avoti: 8. sējums