uzvirmot
uzvirmot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Iesākt virmot (par ūdeni, ūdenstilpi). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, virmot.
PiemēriTe ir tukšs un kluss. Dvesmo pēc kalmēm un darvotām virvēm. Retumis uzvirmo ūdens, svītrainam asarim laiski dzenājot mailes.
2.Virmojot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.) — par putekļiem, dūmiem u. tml.
PiemēriGaisā uzvirmo pelēki [putekļu] stabi.
3.Spēji izraisīties (par psihisku stāvokli). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
Piemēri..sirds dziļumos uzvirmo tāls, sāpju caurausts, bikls apmierinājums..
3.1.Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) — parasti par domām.
PiemēriMaruta visu laiku stāstīja gan par klasi, gan par sevi pašu, šķita, meitene grib atraut viņu no tām domām, kas brīžam uzvirmoja ar satraukuma pilnu smeldzi.
4.Kļūt uztveramam, sajūtamam (par skaņu, smaržu u. tml.). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, kļūt uztveramam, sajūtamam.
PiemēriSmagais [lādes] vāks cēlās čīkstēdams, kā negribot. Gaisā uzvirmoja vaivariņu smarža.
Avoti: 8. sējums