vāļāties
vāļāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Guļus stāvoklī vairākkārt griezties, velties no vieniem sāniem uz otriem. Valstīties.
PiemēriMēs, uzklupuši viens otram, vāļājamies pa dejas grīdu. Kā no viņpasaules dzirdu saucienus: «Kautiņš, kautiņš...»
- Mēs, uzklupuši viens otram, vāļājamies pa dejas grīdu. Kā no viņpasaules dzirdu saucienus: «Kautiņš, kautiņš...»
- Sakampis rokām vēderu, arī Agris novēlās zemē, sāka vāļāties un spārdīties man pie kājām..
- Tajā [saules apspīdētajā laukumā uz grīdas] iegūlies pelēki svītrains runcis un labsajūtā vāļājās no vieniem sāniem uz otriem.
1.1.Bezdarbībā gulšņāt.
PiemēriIlgi vaļāties pa gultu.
- Ilgi vaļāties pa gultu.
- Es, zelēdams nokaltušu smilgas stiebru, vāļājos zālītē pie pagraba.
- ..zinot, ka naktī [uz fronti] nāks rīdzinieki un mēs varēsim divas nedēļas vāļāties pa otru Daugavas malu, - mēs tikai tagad manām un jūtam, cik liels ir mūsu nogurums.
- Svētdienās viņš stundām varēja, neko nedarīdams, vāļāties uz dīvāna pussnaudā, pusmiegā..
2.parasti 3. pers. Būt nevīžīgi, nekārtīgi novietotam, atrasties (kur) nesakārtotam, arī lielā daudzumā. Mētāties (4).
PiemēriViņam radiatoru nevajadzēja, bet te [izgāztuvē] nu tie vāļājās, rūpīgs pirmskara lējums ar visiem ventiļiem.
- Viņam radiatoru nevajadzēja, bet te [izgāztuvē] nu tie vāļājās, rūpīgs pirmskara lējums ar visiem ventiļiem.
- Atvilktnes malā vāļājās pārtrūkusi rokas sprādze, sabojājies pulkstenītis un vairākas liela izmēra aploksnes.
- Kapsētas mūrī dzelzī kalto vārtiņu vietā nu rēgojās tikai plata apdrupusi sprauga, vāļājās izmētāti akmeņi..
Avoti: 8. sējums