vājība
vājība -as, s.
1.Negatīva, nevēlama personības, psihes, rakstura īpašība.
Piemēri«Kad cilvēks pats būs atsvabinājies no savām lielajām vājībām, no mantkārības, cietsirdības un patmīlas, tad un tikai tad arī ārējā dzīve kļūs brīvāka un skaistāka.»
1.1.Tieksme, nosliece (uz ko, parasti negatīvu, nevēlamu).
PiemēriNo laika gala ir zināms, ka vaļiniecei Bebu mātei ir tikai viena vājība - tajos laikos un apstākļos pie meitiešiem neredzēts trakums uz pīpēšanu.
2.Sevišķa interese (par ko), aizraušanās (ar ko). Arī tas, par ko (kādam) ir sevišķa interese, ar ko (kāds) aizraujas.
PiemēriMuižas arendatoram viesistabā starp diviem gumijkokiem bija klavieres, par brīnumu diezgan labas. Tās bija kā paredzētas Inta vājībai uz mūziku.
3.novec. Slimība, arī vājums2.
PiemēriRītā Ilze bij jautrāka un spirgtāka nekā citām dienām savas vājības laikā.
Avoti: 8. sējums