vajātājs
vajātājs -a, v.
vajātāja -as, s.
1.Darītājs → vajāt.
2.Cilvēks, kas vajā (kādu), lai (to) notvertu, arī nogalinātu.
PiemēriVienu mirkli viņam [vīram] uznāca domas doties tieši purvā, lai vajātāji dzenas pakaļ.
- Vienu mirkli viņam [vīram] uznāca domas doties tieši purvā, lai vajātāji dzenas pakaļ.
- Mežlauki ir vientuļas mājas, tāpēc te var uzklīst gan tādi, kas bēguļo, gan tādi, kas bēgļus izseko, bet vienādi bīstami ir kā vieni, tā otri, kā vajātie, tā vajātāji.
- Kad Aigars vakar bēga no saviem vajātājiem, viņš skrēja, kamēr acīs sāka tumst.
Avoti: 8. sējums