vārdot
vārdot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.etn. Primitīvi ārstēt (parasti slimības), arī iedarboties (piemēram, uz apkārtējo vidi, gariem), izmantojot maģiskus rituālus, parasti, runājot, dziedot maģiskus tekstus. Riebt, pūšļot.
PiemēriVārdot rozi.
1.1.intrans.
Piemēri«Visādi esmu izmēģinājusies [ārstēt muguru],» stāstīja Ilze, «gan Reģīne vārdo, gan svētīto ūdeni no krievu baznīcas dabūju..»
2.sar. Neatlaidīgi runāt, lai pārliecinātu (kādu), parasti ko darīt, izturēties kādā veidā.
PiemēriPavasara pusē sākās darbavietu volejbola turnīrs. Viņu vārdoja, viņam plijās virsū: Gunār, saproti stāvokli, tu esi mūsu galvenais cīnītājs pie tīkla...
2.1.intrans.
Piemēri«Ja vari uzzīmēt etiķeti, kāpēc tad nevari grāmatzīmi?! Taisi tik augšā.» - Tikmēr vārdoja, kamēr reiz beidzot apvārdoja.
Stabili vārdu savienojumiVārdot zobus (kādam).
Avoti: 8. sējums