vārgot
vārgot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Vārguļot1.
PiemēriNeizsakāmi bēdīgs bija šis laiks: veselu gadu nomirēja vārgoja.
- Neizsakāmi bēdīgs bija šis laiks: veselu gadu nomirēja vārgoja.
- pārn. Veselas lielas upes te plūst uz jūru, bet sausajās stepēs pamazām sāk nīkt un vārgot..
1.1.Nīkt, nīkuļot (par augiem, to daļām, arī augu kopumu).
PiemēriEs esmu viena lējuma Ar savu zemi dārgo, Un priecājos tās sējumam Un skumstu, ja tas vārgo.
- Es esmu viena lējuma Ar savu zemi dārgo, Un priecājos tās sējumam Un skumstu, ja tas vārgo.
2.Vārguļot2.
PiemēriVārgot stacijā.
- Vārgot stacijā.
- pārn. Zem sijām [klētī] bija auklās pakārtas gludas kārtiņas... Daža kārtiņa margot margoja aiz strīpainu lindraku daudzuma. Bet bij arī kailas kārtiņas, uz kurām vārgoja trīs, četri salāpīti maisi, rudens gaidīdami.
Avoti: 8. sējums