vārgulis
vārgulis -ļa, v.
vārgule -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Slimīgs, fiziski nespēcīgs cilvēks.
PiemēriMan vajadzēja, lai mani mīl kā vīrieti, nevis sargā kā vārguli.
- Man vajadzēja, lai mani mīl kā vīrieti, nevis sargā kā vārguli.
- «Bet vai tādai vārgulei kā man tikai viena slimība?»
1.1.Vāji attīstīts, nespēcīgs dzīvnieks, augs. Nīkulis (2).
PiemēriReiz Žanis pārnesis panīkušu kaķēnu. Lielā māsa zēnam uzbrukusi - kam šis tādu vārguli atstiepis, - lai metot ārā.
- Reiz Žanis pārnesis panīkušu kaķēnu. Lielā māsa zēnam uzbrukusi - kam šis tādu vārguli atstiepis, - lai metot ārā.
- Rāvainā ūdenī slīkdami, kropli kociņi, ar trim niecīgām lapiņām dzīvībai pieķērušies, cenšas noturēties kājās vai sadoties rokās ar citiem tādiem pašiem vārguļiem.
2.Garīgi nevarīgs, mazvērtīgs cilvēks.
PiemēriJūtu, ka mans oponents nekāds vārgulis vis nav.
- Jūtu, ka mans oponents nekāds vārgulis vis nav.
- «Jūsos nav dziļuma, nav naida ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi.»
Avoti: 8. sējums