varēt
varēt varu, vari, var, pag. varēju; trans.
1.Būt tādam, kuram ir psihiska vai fiziska īpašība, šādu īpašību kopums, arī darbības, stāvokļa ievirze, kas rada iespēju ko darīt, veikt, arī uztvert ko, reaģēt uz ko (par cilvēkiem). Arī spēt1.
PiemēriVarēt staigāt.
Stabili vārdu savienojumi(Ne)var tikt (arī (ne)tiek) gudrs.
1.1.Būt tādam, kuram ir īpašība, īpašību kopums, kas nodrošina iespēju darboties, reaģēt uz ko (kādā situācijā, apstākļos u. tml.) — par dzīvniekiem, augiem.
PiemēriZirgs var pavilkt vezumu.
Stabili vārdu savienojumiTik, cik kaķis uz astes var aiznest (arī panest).
1.2.Būt tādam, kuram ir īpašība, īpašību kopums, kas nodrošina bioloģiskās norises (par organismu, tā daļām, procesiem tajā).
PiemēriViss dzīvais var pielāgoties vides apstākļiem.
1.3.Būt tādam, kuram ir īpašība, īpašību kopums, kas nodrošina tā darbību, funkcijas (par psihiskiem procesiem, idejām u. tml.).
2.parasti 3. pers. Būt tādam, kuram ir īpašība, īpašību kopums, kas nodrošina kādas norises, procesa, funkcijas īstenošanu (par priekšmetiem, vielām, parādībām u. tml.). Arī spēt2.
PiemēriAutomobilis var attīstīt lielu ātrumu.
3.parasti 3. pers. Pastāvēt situācijai, apstākļiem, norisēm u. tml., kas nodrošina kādu darbību, procesu, stāvokli, arī (kā) eksistenci.
PiemēriVai es kaut reizi esot padomājis, ka Beātei no manis varētu bērns būt?
Stabili vārdu savienojumiBez rokām var palikt. Cirvi var (pa)kārt.
4.Drīkstēt1.
PiemēriPa baznīclaiku jau nedrīkstēja strādāt, tikai kad.. sāka zvanīt, varēja stāties pie kapājamās siles.
Avoti: 8. sējums