veldzēt
veldzēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) kļūst vēlami mitrs.
PiemēriPašķīda zibens, un, tīrumus veldzējot, Jūlija lietus Gāzās aiz rūtīm.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) zūd vai mazinās (slāpes, arī sāpes).
Piemēri..nevarēja atrast neviena avotiņa, kur veldzēt neciešamās slāpes.
1.2.intrans.
PiemēriBelamī pasmeļ spainī sasilušo ūdeni un lieliem malkiem izdzer krūzi. Bet ūdens neveldzē. Tam ir māla un dūmu rūgtuma piegarša.
2.Vēsināt (ķermeni, ķermeņa daļas), radot spirgtuma, svaiguma sajūtu. Arī spirdzināt.
Piemēri..[jūras] sāļajos viļņos neskaitāmas reizes [Elmārs] veldzējis saulē iztvīkušo ķermeni...
2.1.Izraisīt patīkamas sajūtas, spirgtumu (piemēram, par ēdienu, smaržu).
PiemēriZobos skrapšķ saceptas gaļas gabaliņi. Kāpostu skābums veldzē muti.
2.2.intrans.
PiemēriRāmās atvasaras dienās.. dažādu šķirņu ābeļdārzs līdzinās varenai puķu dobei, kurā tvīkst siltās krāsas, staigā veldzējošas smaržas.
2.3.pārn. Garīgi spēcināt, bagātināt, arī sniegt prieku, mierinājumu.
PiemēriLietus nav nekas patīkams, bet Ojāram tas veldzēja prātu un rosināja smadzeņu darbību.
2.4.intrans.
PiemēriNo mīļas rokas pat pēriens nesāpēs, no svešas - glāsts neveldzēs.
Stabili vārdu savienojumiNeveldzētie (arī nedzēstie, dedzinātie) kaļķi. Veldzēt sirdi. Veldzētie kaļķi.
Avoti: 8. sējums