veldze
veldze -es, s.; parasti vsk.
1.Tas, kas veldzē (1). Tas (parasti mitrums, šķidrums), ar ko var veldzēties1.
PiemēriSarukušās mājiņas tuvumā upes krastā, vīnogu stīgu apvīta, pacēlās granītā izcirsta aka - vienīgais veldzes avots šā mazā kalnu ciema tuvumā.
- Sarukušās mājiņas tuvumā upes krastā, vīnogu stīgu apvīta, pacēlās granītā izcirsta aka - vienīgais veldzes avots šā mazā kalnu ciema tuvumā.
- Lūk, Smaidiņa, strauja un bezbailīga, laužas pie sasaistītās Gunas, lai viņas izkaltušajā mutē ieliktu meža veldzi - odziņas.
- ..smidzināja rāms un silts lietus, un pa nakti tas bija lijis pavisam stipri, zeme tomēr uzsūca visu mitrumu, saules izkveldināta un sen veldzi kārodama.
- ..liepa zemei klusi lūdzas: «Ļauj tevī dziļāk, ciešāk ietverties, Lai pagurušās saknēs veldze sūcas, Tā manī jaunai plauksmei spēku lies...»
2.Tas, kas vēsina, rada spirgtuma, svaiguma sajūtu.
PiemēriViņam likās, ka gaiss kļuvis versmīgs un tikai upes ūdeņi var sniegt veldzi.
- Viņam likās, ka gaiss kļuvis versmīgs un tikai upes ūdeņi var sniegt veldzi.
- Ārā mani apņem valgas veldzes pilnais nakts gaiss.
2.1.pārn. Tas, kas garīgi spēcina, iepriecina, rada mierinājumu.
PiemēriPie Staburaga savā laikā garīgu veldzi smēlušies un to apjūsmojuši jaunlatviešu dziesminieki Auseklis un Pumpurs.
- Pie Staburaga savā laikā garīgu veldzi smēlušies un to apjūsmojuši jaunlatviešu dziesminieki Auseklis un Pumpurs.
- Guna: Tu, dārgais bērns, šai grūtā brīdī esi Man veldze visusaldākā, ko dzīvē Jebkad es baudījusi esmu.
Avoti: 8. sējums