vienatne
vienatne -es, s.; parasti vsk.
1.Stāvoklis, kad (kāds) dzīvo, darbojas viens pats.
PiemēriGrūti mīlēt un grūti nemīlēt, Vienatne grūta un divats grūts..
- Grūti mīlēt un grūti nemīlēt, Vienatne grūta un divats grūts..
- Kā tu redzi, es nebūt nedzīvoju ārkārtīgi intensīvu sabiedrisko dzīvi. Man patīk klusums, savrupība, vienatne. Kultūru rada vienatne. Kultūru rada vienatnē.
- Olivers: ..kad cilvēks iet pēc grāmatas, viņš vēlas nopirkt prieku, pārdzīvojumu, ko izbaudīt vienatnē.
1.1.Stāvoklis, kad (kādi) ir kopā, parasti divatā, vieni paši, bez citiem.
PiemēriViņš.. nemēģināja viņai tuvoties, bet gandrīz izvairījās no vienatnes ar viņu.
- Viņš.. nemēģināja viņai tuvoties, bet gandrīz izvairījās no vienatnes ar viņu.
- Kad [meitene] ir vienatnē ar lielo māsu aiz ābelēm, it viss šodien sakrātais pasprūk ārā ar raudiena guldzieniem..
Avoti: 8. sējums