vientiesīgs
vientiesīgs -ais; s. -a, -ā
vientiesīgi apst.
1.Tāds, kam trūkst dzīves pieredzes, tāds, kam ir vienkāršota, primitīva kādu parādību, apstākļu uztvere un izpratne. Arī tāds, kas uzticas bez pietiekama pamatojuma. Arī naivs1, lētticīgs.
PiemēriTās [nepatikšanas] piemeklēja arī skolotāju Liepu, jo viņš dažā ziņā bija tāds kā mazliet vientiesīgs - nemaz neprata izlikties un melot...
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriVientiesīgs smaids.
1.2.ar not. galotni lietv. nozīmē: vientiesīgais, v.; vientiesīgā, -ās, s. Vientiesis.
Piemēri«Šie vientiesīgie domā, ka es pirmām kārtām esmu cilvēks, kas sacer pantiņus un stāstiņus.»
2.Tāds, kura saturā izpaužas dzīves pieredzes trūkums, vienkāršota, primitīva kādu parādību, apstākļu uztvere un izpratne. Naivs (2).
Piemēri..Man vārdus vienkāršus un vientiesīgas domas Kā puķu kātus vieglās ķēdēs siet.
Avoti: 8. sējums