vientulīgs
vientulīgs -ais; s. -a, -ā
vientulīgi apst.
1.Tāds, kas dzīvo, darbojas viens pats, atšķirts no citiem. Arī vientuļš1.
PiemēriVientulīgs, jauns cilvēks, kas savā mazpilsētā labo jumtus, ir bārenis. Ne radu, ne īstu draugu.
1.1.Tāds, kam raksturīga atstātības, pamestības izjūta (parasti par emocionālu stāvokli).
PiemēriLongins: Tev ir liela ģimene, un tomēr tu jūties vientulīgi un atnāci šurpu - pie manis.
2.Tāds, kur nav rosmes, dzīvības, arī tāds, kas izraisa atšķirtības, pamestības izjūtu.
PiemēriSveša, vientulīga pilsēta.
Avoti: 8. sējums