vientuļš
vientuļš -ais; s. -a, -ā
vientuļi apst.
1.Tāds, kas dzīvo, darbojas viens pats, atšķirts no citiem, arī tāds, kam nav ģimenes, piederīgo (par cilvēkiem).
PiemēriVientuļa meitene.
Stabili vārdu savienojumiVientuļā māte.
1.1.Tāds, kam raksturīga atstātības, pamestības izjūta (parasti par emocionālu stāvokli).
PiemēriSēžot automašīnā.., viņa jutās mazliet skumja, jo trūka Māra klātienes, un savādi vientuļa, jo nevarēja pat atcerēties, kad būtu pēdējos gados kaut kur gājusi bez Māra.
2.Tāds, kas ko veic vienatnē, bez citiem.
PiemēriVientuļš ceļotājs.
2.1.Tāds, kas noris, tiek veikts vienatnē (par procesu, darbību). Tāds, kas norisinās, paiet vienatnē (par cilvēka dzīvi, mūžu).
PiemēriVientuļa pastaiga.
2.2.Tāds, kur nav rosmes, dzīvības, arī tāds, kas izraisa atšķirtības, pamestības izjūtu. Vientulīgs (2).
PiemēriMēs klusēdami soļojām pa tumšām un vientuļām ielām, reti satikdami kādu gājēju.
3.Tāds, kas atrodas samērā attālu no kā cita (parasti līdzīga). Savrups.
PiemēriVientuļš pilskalns.
Stabili vārdu savienojumiVientuļās lapsenes. Vientuļi ziedi.
Avoti: 8. sējums