vientuļnieks
vientuļnieks -a, v.
vientuļniece -es, dsk. ģen. -ču, s.
Tas, kas dzīvo, darbojas viens pats, parasti, vairoties no sakariem ar citiem. Arī vientulis.
PiemēriMūks vientuļnieks.
Avoti: 8. sējums
Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis