vientulis
vientulis -ļa, v.
vientule -es, dsk. ģen. -ļu, s.
Tas, kas dzīvo, darbojas viens pats, atšķirts no citiem, arī tas, kam nav ģimenes, piederīgo. Arī vientuļnieks.
Piemēri«Redzēsi, dēls, kāds reizēm tu būsi pasaulē vientulis! Kā svešinieks tu iesi, ceļa uz dzimteni un tēva sētu meklēdams. Un tad tu ilgosies drauga, kas vēlētos iet uz to pašu pusi, kur tu. Bet varbūt nebūs - un tu meklēsi un iesi viens pats.»
- «Redzēsi, dēls, kāds reizēm tu būsi pasaulē vientulis! Kā svešinieks tu iesi, ceļa uz dzimteni un tēva sētu meklēdams. Un tad tu ilgosies drauga, kas vēlētos iet uz to pašu pusi, kur tu. Bet varbūt nebūs - un tu meklēsi un iesi viens pats.»
- Tālu pa kreisi mežos ietiecas kāds lauku kakts, ko nav skārusi meliorācija. Tur dzīvo vecs vientulis, kas nav vēlējies pārcelties uz ciematu..
- pārn. Aiz bērzu zariem noliektiem, Aiz sudraba appūstiem stāviem Ziemas saule, vientule, staigā..
Avoti: 8. sējums