vientulis
vientulis -ļa, v.
vientule -es, dsk. ģen. -ļu, s.
Tas, kas dzīvo, darbojas viens pats, atšķirts no citiem, arī tas, kam nav ģimenes, piederīgo. Arī vientuļnieks.
Piemēri«Redzēsi, dēls, kāds reizēm tu būsi pasaulē vientulis! Kā svešinieks tu iesi, ceļa uz dzimteni un tēva sētu meklēdams. Un tad tu ilgosies drauga, kas vēlētos iet uz to pašu pusi, kur tu. Bet varbūt nebūs - un tu meklēsi un iesi viens pats.»
Avoti: 8. sējums