vientuļnieks
vientuļnieks -a, v.
vientuļniece -es, dsk. ģen. -ču, s.
Tas, kas dzīvo, darbojas viens pats, parasti, vairoties no sakariem ar citiem. Arī vientulis.
PiemēriMūks vientuļnieks.
- Mūks vientuļnieks.
- Johans meiteni neatstāj. Apskauj abām rokām, ved uz savu vientuļnieka istabu, kur abi sāk dzīvi..
- «..dzīvoju ļoti vientuļa un jūtos labi... Bet laikam katram vientuļniekam reiz pienāk brīdis, kad gribas izsprukt ārā no alas.»
- Viņš varētu kā vientuļnieks aiziet tuksnesī, nozust kādā klints alā un turpināt savu darbu.
Avoti: 8. sējums