virtene
virtene -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Noteiktā secībā saistītu, savērtu (piemēram, uz diega, auklas) nelielu, vienveidīgu priekšmetu kopums. Virkne (2).
PiemēriKaltētu sēņu virtene.
1.1.Ūnijā, virknē novietots, izkārtots (piemēram, vienveidīgu priekšmetu, augu, kādu veidojumu) kopums.
PiemēriGaišu logu virtene.
1.2.Līnijā, virknē izkārtojies (cilvēku vai dzīvnieku) kopums.
Piemēri..zēni man sīki izstāstīja, kā mani glābuši, kā sadevušies rokās garā virtenē.. Lielākais mani nogrābis aiz kājas un.. izrāvis krastā.
1.3.Tekstā, rindā sakārtots (burtu, skaitļu) kopums.
PiemēriIr burtu virtenes kā ziemas naktis garas, un tēvam [lasot] aizmigt neļauj tās.
1.4.Vienveidīgu parādību, norišu u. tml. kopums to secībā.
Piemēri..[sporta] klubam sezona ir tāda kā sačākstējusi, jo.. spēlētāji un vadība sezonas ievadā pieļāva pagaru visāda rakstura kļūmju virteni.
Avoti: 8. sējums