vīzīgs
vīzīgs -ais; s. -a, -ā
vīzīgi apst.; sar.
1.Tāds, kam raksturīgs manierīgums, pārspīlēti smalka izturēšanās. Arī vīzdegunīgs.
PiemēriViņa devās mājup un pa ceļam iegriezās Tomberga smaržūdeņu veikalā, kur publiku apkalpoja vīzīgas pārdevējas..
- Viņa devās mājup un pa ceļam iegriezās Tomberga smaržūdeņu veikalā, kur publiku apkalpoja vīzīgas pārdevējas..
- Ienāca prātā vīzīgā skolas biedrene. Jā, viņa drīkstēja no augšas noskatīties uz tādu Ņinu, viņai dzīvē droši vien nekā netrūka.
- «Kas tā vīzdegune?» Vilnis taujāja. - «Lepna, kauns noliekties pēc cepurītes, vīzīga jaunkundze, kurai deguns mākoņos.»
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriVīzīgā izturēšanās.
- Vīzīgā izturēšanās.
- Vīzīgā valoda.
- Vīzīgi, danciski [danceniski] barons Bunduls nāca no lieveņa zemē.
- «Par mākslinieku?» iesmējās atraitne, izrunādama mākslinieka vārdu ar vīzīgu uzsvaru. «Tad nu gan bada maize gaidāma. Mākslinieku Rīgā Dieva svētība.»
Avoti: 8. sējums