zemesmāte
zemesmāte -es, s.; parasti vsk.; mit.
Mitoloģiska būtne, kas glabā mirušā augumu, arī sargā zemi.
PiemēriMeža cilvēki pie sava biedra apbedīšanas nebrēca un netrokšņoja, tik novēlēja mirušajam, lai auklē viņu zemesmāte un sargā zaļā mežamāte.
Avoti: 8. sējums