šļākt
šļākt šļācu, šļāc, šļāc, pag. šļācu.
1.trans. Strauji, spēcīgi virzīt (kā, parasti šķidras vielas) strūklu, šalti.
PiemēriSameklējusi kādā laivā smeļamo liekšķeri, viņa dzer, tad.. smeļ saujās ūdeni un šļāc uz pieres.
- Sameklējusi kādā laivā smeļamo liekšķeri, viņa dzer, tad.. smeļ saujās ūdeni un šļāc uz pieres.
- ..vai tad mēs ar Jānīti nesēdējām uz šiem jumtiem un nešļācām vietumis jau gruzdēt sākušām skaidām spaini pēc spaiņa?
- Lokomotīves, kas stāvēja uz sliežu tīkla, šļāca gaisā melnus, smirdīgus dūmu mutuļus..
2.parasti 3. pers.; intrans. Šļākties.
PiemēriPiedrāžas ugunsdzēsēju mašīna, no šļūtenes šļāc dubļains šķīdums..
- Piedrāžas ugunsdzēsēju mašīna, no šļūtenes šļāc dubļains šķīdums..
- Lietus gāzes šļāca pret aizvērtajiem logu slēģiem..
- pārn. Šis ceļš tik šaurs, pilns draudu, baismu: Pa kreisai [rokai] kraujas paceļas, Pa labai upe šļāc caur plaismu..
Avoti: 7-2. sējums