šņabdegunis
šņabdegunis -ņa, v.
šnabdegune -es, dsk. ģen. -ņu, s.; sar.; niev.
Dzērājs1.
PiemēriVanga pasmaidīja, un viņa vaigi, noklāti ar tumši sārtām dzīsliņām, smaidot atgādināja nosarkušus rožābolus. «Šņabdegunis jau pēc izskata,» nogudroja Lielmanis.
Avoti: 7-2. sējums