žilbināt
žilbināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēkiem vai dzīvniekiem) zūd vai vājinās spēja skaidri redzēt (par spilgtu gaismu, košu krāsu, spilgtas gaismas apspīdētu priekšmetu u. tml.).
PiemēriProžektori žilbina gājējus.
- Prožektori žilbina gājējus.
- Raibacis.. noskatījās gūsteknī. Vēl gaismas žilbināts, tas miedza plakstiņus uzkrītoši garām skropstām.
- sal. «Kad es domāju par Elitu, tad ir tā, it kā pārāk spilgta saule mani žilbinātu.»
1.1.intrans.
PiemēriBlakus Mārai, žilbinādama ar savu spilgti zaļo kleitu, nostājās.. Herta..
- Blakus Mārai, žilbinādama ar savu spilgti zaļo kleitu, nostājās.. Herta..
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka (acīm) zūd vai vājinās redzes spēja (par spilgtu gaismu, košu krāsu, spilgtas gaismas apspīdētu priekšmetu u. tml.).
PiemēriGaisma žilbina acis.
- Gaisma žilbina acis.
- Tīrumu baltais spilgtums žilbina acis..
- Lielo logu krāsaino stiklu vizma žilbina acis.
- Dienas nāca arvien gaišākas un saulainākas. Baltais sniegs vizuļodams žilbināja acis.
- Saules nomazgātās mājas žilbināja acis.
1.3.pārn. Pārsteigt, mulsināt. Arī būt tādam, kas pārsteidz, mulsina.
PiemēriGunārs Cilinskis nekad nav centies pēc tāda veida izteiksmes līdzekļu krāsainības, kas pašmērķīgi žilbinātu skatītājus.
- Gunārs Cilinskis nekad nav centies pēc tāda veida izteiksmes līdzekļu krāsainības, kas pašmērķīgi žilbinātu skatītājus.
1.4.intrans.
Piemēri..tagad, kad viņa bija ieskatījusies tai savādajā jūtu pasaulē, kas reizē žilbināja un reizē pacēla pāri zemei, viņa vairs nevarēja atgriezties ikdienā un samierināties ar parasto.
- ..tagad, kad viņa bija ieskatījusies tai savādajā jūtu pasaulē, kas reizē žilbināja un reizē pacēla pāri zemei, viņa vairs nevarēja atgriezties ikdienā un samierināties ar parasto.
- Arī te [žanra gleznās] mākslinieks necenšas žilbināt ar spožām krāsām..
Avoti: 8. sējums