šķitums
šķitums -a, v.
1.Tas, kas šķiet esam, bet neeksistē īstenībā. Priekšstats, uzskats par ko īstenībā neesošu.
Piemēri..dzīvē īstens top, kas vakar likās šķitums.
- ..dzīvē īstens top, kas vakar likās šķitums.
- ..rīts patiešām jau ausa, un tā nebija vairs tikai Māras iedoma un vienīgi šķitums.
- Dzīve ritēja parasti un tomēr neparasti, īstenība un nākotne saspiedās tik cieši kopā, ka vairs neatšķirt taustāmo no šķituma.
- Šoreiz tas nav šķitums, bet īstenība - viss ir izpostīts.
2.Priekšstats, uzskats, ko rada sagrozīta (kā) uztvere.
PiemēriMānīgs tāds šķitums, ka Kronu Olga ir klusa, saticīga un pieticīga.
- Mānīgs tāds šķitums, ka Kronu Olga ir klusa, saticīga un pieticīga.
- ..nogaidījis izdevīgu brīdi, viņš Nanijas.. seju.. apēno ar jautājumu, kurā nomanāma gan atbildība, gan tāds kā vainas šķitums.
Avoti: 7-2. sējums