šķīt
šķīt šķinu, šķin, šķin, pag. šķinu; trans.
1.Raujot, ar rāvienu, arī laužot dalīt (ko, parasti augu daļas) nost (no kā). Šādā veidā dalot nost, vākt (ko). Arī plūkt1.
PiemēriŠķīt kāpostu lapas.
2.Ar rāvieniem, arī kožot dalīt (ko) nost (no kā), lai apēstu (par dzīvniekiem). Plūkt (2).
PiemēriUn.. divas govis ir aizlavījušās no pulka, iezagušās āboliņa laukā un kāri šķin saldo zāli.
2.1.sar. Ēst.
PiemēriMazais Eināriņš tik sirsnīgi un garšīgi šķin iekšā visu, kas nolikts priekšā, ka neviļus rodas ēstgriba katram, kas to redz.
3.intrans. sar. Ātri iet, skriet, braukt.
Piemēri«Vai zini - es šķīšu no šejienes vienu gabalu projām. Te vairs nav labi: uradņiks gribot dabūt mani cieti..»
Avoti: 7-2. sējums