aizbildnis
aizbildnis -ņa, v.
aizbildne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.jur. Cilvēks, kas veic aizbildnības (1) pienākumus.
PiemēriIecelt aizbildni.
- Iecelt aizbildni.
- Aizbildņa pienākumi.
- Daktu tēvs ieradās mūsu mājā visgrūtākajos dzīves brīžos.. Tā mana tēva bērēs, pēc tam pie bāreņu mantu uzņemšanas un aizbildņu celšanas..
2.Cilvēks, kas ļoti rūpējas par kādu, aizstāv viņa intereses.
PiemēriVisi viņi [strādnieki] te sadzīvojušies, nez par kādiem aizbildņiem grib uzmesties [jaunajam strādniekam], soli nepaspersi pēc sava prāta.
- Visi viņi [strādnieki] te sadzīvojušies, nez par kādiem aizbildņiem grib uzmesties [jaunajam strādniekam], soli nepaspersi pēc sava prāta.
Avoti: 1. sējums