aizrunāt
aizrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Pārspēt runāšanā.
PiemēriStarp ceļa vīriem gadījās tādi mutaiņi, ka viņus pats velns nespēja aizrunāt..
2.Runāt, teikt, bilst (ko) kāda labā.
PiemēriPie Dundagas mācītāja.. aizgājis kāds rentnieks un lūdzis.. aizrunāt pie barona kādu labu vārdu, lai tas pagaidītu renti..
3.Iepriekš norunāt, lai atstāj, uzglabā, rezervē (ko).
PiemēriAizrunāt sēklai kartupeļus.
4.Runā nonākt, izstāstīt (līdz kādai vietai). Izstāstīt vairāk, nekā būtu vēlams vai drīkstētu.
PiemēriViņš saprata, ka ir par tālu aizrunājis, tādēļ aprāvās un mēģināja visu izteikto pārvērst vieglā jokā.
Avoti: 1. sējums