aizrunāties
aizrunāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Iesākt runāt un tūlīt pārtraukt. biežāk Ierunāties.
PiemēriOtrā istabā kas aizrunājās.
- Otrā istabā kas aizrunājās.
- "Bet kāpēc tu, dēliņ, man aiz muguras vien līdi?" aizrunājās večuks, aiz kura pirmīt bija slēpies Dāvis.
2.Runāt pārāk ilgi. Aizrauties runājot.
PiemēriCiemā tā aizrunājos, ka netiku laikā mājās.
- Ciemā tā aizrunājos, ka netiku laikā mājās.
- Viņš bij aizrunājies par ilgu, steigā paķēra savas ziemas drēbes un aizgāja.
- Leja [skolotājs] pietrūkās kājās. "Esam aizrunājušies. Jau zvana [uz stundu]."
- Pulksteņa rādītāji par divām iedaļām jau iesteigušies jaunā dienā. Esam aizrunājušies.
3.Runājot aizrauties tā, ka zūd mēra (arī pieklājības) sajūta.
Piemēri"Tīrais sprāgoņa [zirgs]!" - "Nu tu gan aizrunājies, māt."
- "Tīrais sprāgoņa [zirgs]!" - "Nu tu gan aizrunājies, māt."
- Bumbieris, toreiz viens no visvarenākajiem gruntniekiem un zirgu īpašniekiem, parasti lielījās ar saviem zirgiem...Reiz viņš aizrunājās tik tālu, ka paziņoja: "Mani zirgi skrien ātrāk nekā vilciens."
4.pareti Atrunāties.
PiemēriSkolēns aizrunājās ar to, ka bijis slims.
- Skolēns aizrunājās ar to, ka bijis slims.
- ..viņš [puisis] piedāvājās Trīni aiz rokas pārvest pār upi.. Trīne gan aizrunājās, ka, pie koka turēdamās, šī it labi viena pati varēšot pāriet..
- Nokodis kādus kumosus, gribēja dot otru [degvīna] mēru arī Vaskim, bet šis aizrunājās, ka esot diezgan ar to pašu vienu.
Avoti: 1. sējums