aizrunāt
aizrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Pārspēt runāšanā.
PiemēriStarp ceļa vīriem gadījās tādi mutaiņi, ka viņus pats velns nespēja aizrunāt..
- Starp ceļa vīriem gadījās tādi mutaiņi, ka viņus pats velns nespēja aizrunāt..
- Pusaudžu puika, bet, klau, kāda mute! Aizrunās ciemā gandrīz katru sievu..
- pārn. ..dārznieces mēle varēja viegli aizrunāt divus trīs spara vīrus.
- pārn. Divatā vai zvejnieku pulkā Lērumam mēle bija par desmitiem, neaizrunājama, bet sanāksmēs viņš sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmis.
2.Runāt, teikt, bilst (ko) kāda labā.
PiemēriPie Dundagas mācītāja.. aizgājis kāds rentnieks un lūdzis.. aizrunāt pie barona kādu labu vārdu, lai tas pagaidītu renti..
- Pie Dundagas mācītāja.. aizgājis kāds rentnieks un lūdzis.. aizrunāt pie barona kādu labu vārdu, lai tas pagaidītu renti..
- Aizrunājiet jūs, Liepiņ, kādu vārdu. Viņam [Meijeram] mājās slima sieva un meita.
3.Iepriekš norunāt, lai atstāj, uzglabā, rezervē (ko).
PiemēriAizrunāt sēklai kartupeļus.
- Aizrunāt sēklai kartupeļus.
- Ja rīt gribēsiet piena, tad vēl šovakar.. jāaizrunā kaimiņam, citādi visu aiznesīs uz pilsētu.
- Kucēnus viņš jau laikus aizrunā, lai tos neslīcina, un iznēsā pa tām mājām, kur vajag jaunu suņu.
- Puķu veikalā viņš jau laikus [svētkiem] aizrunāja septiņas rozes.
4.Runā nonākt, izstāstīt (līdz kādai vietai). Izstāstīt vairāk, nekā būtu vēlams vai drīkstētu.
PiemēriViņš saprata, ka ir par tālu aizrunājis, tādēļ aprāvās un mēģināja visu izteikto pārvērst vieglā jokā.
- Viņš saprata, ka ir par tālu aizrunājis, tādēļ aprāvās un mēģināja visu izteikto pārvērst vieglā jokā.
Avoti: 1. sējums