apmākties
apmākties parasti 3. pers., -mācas, pag. -mācās; refl.
1.Pārklāties ar mākoņiem. Kļūt mākoņainam.
PiemēriZiemas nakts bija tumša, debess pavisam apmākusies, smalks sniegs birdināja acīs.
- Ziemas nakts bija tumša, debess pavisam apmākusies, smalks sniegs birdināja acīs.
1.1.pārn. Kļūt skumjam, drūmam, arī saīgušam, dusmīgam.
PiemēriTēva seja apmācās.
- Tēva seja apmācās.
- ..Ieva ieskatās viņam vaigā un redz, ka tas ir apmācies un bez prieka.
- Pavisam reti gan bija tādi brīži, kad.. sekretāra seja tā īsti apmācās un nozuda visiem tik pierastais labsirdīgais smaids..
- Bernsons, apmācies kā lietus padebess, iznāca pagalmā.. un pieslēdza darbnīcu... [sieva] ieraudzījusi vīru, manījās ātrāk uz istabu. Tādās reizēs, kad ģimenes galva nikns, labāk pazust no viņa acīm.
2.Kļūt, būt tādam, kad debesis ir mākoņainas (par laika apstākļiem, laika posmu).
PiemēriApmākusies diena.
- Apmākusies diena.
- Laiks apmācies, un mežā pavisam tumšs.
- Svētdienas rīts pienāca apmācies un nemīlīgs. Kuru katru brīdi varēja sākties lietus.
- Apmācies. Pamalē slīd draudīgi, tumši mākoņi.
Avoti: 1. sējums