aprauties
aprauties -raujos, -raujies, -raujas, pag. -rāvos; refl.
1.Refl. → apraut2. Pēkšņi apklust, pārtraucot, nepabeidzot (runu, dziesmu u. tml.).
PiemēriAprauties pusvārdā.
1.1.Pēkšņi apstāties (kustībā), pārtraukt (darbošanos).
PiemēriViņš gribēja tūliņ doties un uzmeklēt sievu. Bet jau pie pirmajiem soļiem aprāvās, jo atminējās, ka Berta [sieva] to vakar bija apvainojusi.
2.parasti 3. pers. Pēkšņi apklust (par balsi, skaņām u. tml.).
Piemēri«Līgo! Līgo!».. nedroši ieskanējās, tad aprāvās un noklusa.
3.parasti 3. pers. Palēnināties, arī tikt pārtrauktam (par kustību, darbu).
PiemēriViņas aktīvais mākslinieces darbs.. nav aprāvies, gadu skrejā nav izsīkusi viņas darba rosme un enerģija.
3.1.Tikt pārtrauktam, izbeigties (par psihisku stāvokli, tā izpausmi).
PiemēriTraģiski apraujas visas trīs mīlestības..
3.2.Izbeigties (par domu).
PiemēriDoma apraujas. Nav vairs ko vērpt tālāk. Nav vārdu, ko sacīt..
3.3.Negaidīti izbeigties (par mākslas darba uzbūves elementiem).
PiemēriMotīvs apraujas.
3.4.pārn. Izbeigties (par dzīvi).
Piemēri..viņa.. dzīve aprāvās pašā briedumā.
4.parasti 3. pers. Izbeigties (piemēram, par ceļu, mežu).
PiemēriMežs piepeši aprāvās, un izlūki ieraudzīja staciju.
Avoti: 1. sējums