Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
atplakt
atplakt -ploku, -ploc, -plok, pag. -plaku; intrans.
1.parasti 3. pers. Pazemināties (par paaugstinātu ūdens līmeni).
PiemēriMarta vidus... Es eju gar strautu. Tas izskatās ļoti dīvains: vakar vēl tajā bija daudz ūdens, bet šodien jau atplacis.
  • Marta vidus... Es eju gar strautu. Tas izskatās ļoti dīvains: vakar vēl tajā bija daudz ūdens, bet šodien jau atplacis.
  • Pavasara duļķainie ūdeņi noskrien, pali atplok, un ūdens upēs kļūst zeltaini dzidrs.
  • pārn. Augstu uzšalkušais brīvības vilnis asiņaini atplaka, jo bija ieradusies Orlova soda ekspedīcija.
1.1.pārn. Pavājināties, izzust (par jūtām).
PiemēriDusmas atplok.
  • Dusmas atplok.
  • Sajūsma atplaka.
  • Tas vairs nebij sieviešu kņadīgais satraukums, kas.. atkal atplok un norimstas, bet kaut kas apņēmīgs, pat draudošs.
  • Viņš lēnām atžilbst no pārdzīvojuma, jūtu sabangojums atplok, un tā vietā iestājas vai nu pilnīgs klusums un vienaldzība, vai lēna dvēseles gruzdēšana..
  • Jaunzems juta, ka arī viņā atplok un gaist kaislība, greizsirdība, sarūgtinājums.
2.reti Strauji apsēsties, atslīgt iepriekšējā vietā. Krītot atpakaļ, pieplakt.
PiemēriRoza pacēlās no krēsla un atplaka atkal.
  • Roza pacēlās no krēsla un atplaka atkal.
  • ..[zirgs] priekškājām bīdīja veci atpakaļ, līdz tas atplaka pret.. siena ores riteni.
Avoti: 1. sējums