atplaiksnīt
atplaiksnīt parasti 3. pers., -ī, pag. -īja; intrans.
1.Atplaiksnīties1.
PiemēriSāk atplaiksnīt saule.
- Sāk atplaiksnīt saule.
- Atplaiksnī tāla uguns.
- Cēlās vējš. Starp namu jumtiem atplaiksnīja tāls zibens.
- Vai.. naksnīgajā apvārsnī neatplaiksnīja sarkanas ausmas svīdums?
- Biezie un ātri skrejošie mākoņi sārti aizkvēlojās [pilsētai degot] un atplaiksnīja baigā atspīdumā.
2.Atplaiksnīties2.
PiemēriSkatlogos atplaiksnī automašīnu ugunis.
- Skatlogos atplaiksnī automašīnu ugunis.
3.Atplaiksnīties3.
PiemēriViņš manī pavērās, un pēkšņi atplaiksnīja tā lūpās smaids kā bērnam tīrs un liegs..
- Viņš manī pavērās, un pēkšņi atplaiksnīja tā lūpās smaids kā bērnam tīrs un liegs..
- ..tāds lepnums atplaiksnī varbūt dārznieka sejā, kurš.. ierauga jaunas rožu šķirnes pirmo ziedu.
- Tieši tagad, vīra slimības dienās, viņai brīžiem atplaiksnī atmiņā jaunais, glītais zinātņu vīrs, jaunais Veide [vīrs jaunībā].
Avoti: 1. sējums