attapīgs
attapīgs -ais; s. -a, -ā
attapīgs apst.
1.Tāds, kas ātri un pareizi izprot, aptver. Tāds, kas veikli rod izeju (parasti grūtā, sarežģītā situācijā).. Atjautīgs.
PiemēriAttapīgs cilvēks.
- Attapīgs cilvēks.
- Attapīgs sarunu biedrs.
- Attapīga darbiniece.
- «Attapīgs zēns,» citi priecājās, «tāds dzīvē var nākt [tikt] uz priekšu.»
1.1.Tāds, kam raksturīga šāda īpašība.
PiemēriAttapīgs prāts.
- Attapīgs prāts.
- Attapīgs gars.
1.2.Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriAttapīga piezīme.
- Attapīga piezīme.
- Attapīga atbilde.
- Attapīga rīcība.
- Attapīgi risināt uzdevumu.
Avoti: 1. sējums