atturēt
atturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju; trans.
1.Turot ciet, neļaut, aizkavēt (veikt kādu kustību). Nelaist.
PiemēriOļiņiete.. gribēja vienā lēcienā doties liesmās iekšā, bet Oļiņš viņu saķēra un atturēja..
1.1.Liekot šķēršļus, neļaut virzīties uz priekšu, neļaut piekļūt kam.
PiemēriAttirēt ienaidnieku.
1.2.Neļaut, aizliegt (ko darīt), aizkavēt (kādu rīcību).
PiemēriGunta gribēja aizdegt uguni, bet Uldis viņu atturēja,.. sacīja: «Nevajag ...»
1.3.Būt par cēloni tam, ka netiek veikta (kāda darbība, kustība), ka tiek aizkavēta (kāda rīcība).
PiemēriNo kancelejas iznāca Leja. Gundegai gribējās traukties tam pretī, bet kautrība un tāda kā bijība to atturēja.
2.Neļaut izpausties, parādīties.
PiemēriAtturēt smaidu.
2.1.Neizteikt. Neļaut izteikt.
PiemēriAtturēt pārsteidzīgu jautājumu.
3.pareti Turēt atstatu (tā, ka nepieskaras, nepiekļūst).
PiemēriAtturēt zarus.
Avoti: 1. sējums