attīt
attīt -tinu, -tin, -tin, pag. -tinu; trans.
1.Tinot dabūt vaļā (to, ar ko kas ir aptīts, kurā ir satīts). imperf. Tīt vaļā.
PiemēriLīgava attin vaļā lakatu, kas to sargājis no dubļiem un šķīstošās ceļa grants.
- Līgava attin vaļā lakatu, kas to sargājis no dubļiem un šķīstošās ceļa grants.
- Pīlādziene.. izvilka no lielas priekšauta kabatas netīru vīstokli. Kad attina lupatu, uz galda kvēlā liesmā iedegās zelts.
1.1.Tinot vaļā, piemēram, iesaiņojumu, atsegt (ko ietītu), atbrīvot no ietinuma.
PiemēriAttīt dāvanu.
- Attīt dāvanu.
- Attīt pirkumu.
- Attīt paciņu.
- Mārtiņš nogriežas pie akmens, iebāž roku dziļā plaisā un izvelk no turienes ko, «Pēterburgas Avīzē» ievīstītu. Pa pusei attin un sniedz Jānim.
- Olga pienāca un nolika viņam līdzās piena krūzi, paklāja dvieli un attina uz tā maizi.
- pārn. Vēl zilie un platie debeši Vaļā nav attīti..
1.2.Atritināt (ko saritinātu).
PiemēriAttīt paklāju.
- Attīt paklāju.
- Attīt rasējumu.
- Attīt karti.
- ..[ārsts] attina jaunās sanatorijas projektus..
2.Tinot atdalīt (no kā). imperf. Tīt nost Notīt.
PiemēriSērdienīte.. attina virvi no mieta..
- Sērdienīte.. attina virvi no mieta..
- pārn. ..No mūža kamola pa dzijai attinusi, Iet tālus ceļus vecmāmuļas sirds.
Avoti: 1. sējums