bļauka
bļauka ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; vienk.
Cilvēks, kas kliedz, brēc. Cilvēks, kas daudz un skaļi baras, lamājas, lādas.
PiemēriNeviens nebij gaidījis, ka Brīviņš salīgs to.. pasaules izēdāju un bļauku [Bramani]..
- Neviens nebij gaidījis, ka Brīviņš salīgs to.. pasaules izēdāju un bļauku [Bramani]..
Avoti: 2. sējums