bļaut
bļaut bļauju, bļauj, bļauj, pag. blāvu; intrans.; sar.
1.Kliegt, skaļi runāt (bieži pārvērstā balsī).
PiemēriPēc pusstundas Līzbetei [dzērāji] bij jau jāklusina: lai nebļaujot..
1.1.trans.
Piemēri..gane no tās [meitenes] gan vēl nebij, līdz brokastlaikam saimniece jau trīs reizes bļāva lejā, ka aitas izbradā linus.
2.Kliegt (pārvērstā balsī, piemēram, aiz sāpēm, bailēm). Skaļi, nesavaldīgi raudāt (parasti par bērniem).
Piemēri«..paisīklās [kalps] bij iegrūdis nagus - diviem pirkstiem gali nost. Tev vajadzēja dzirdēt, kā tas bļāva, augšā lēkdams.»
3.parasti 3. pers. Skaļi maurot, blēt, ņaudēt.
Piemēri..tas teļš par velti tur nebļauj, un suns pelavu pūnē gan zin, ko viņš gaudo.
Stabili vārdu savienojumiBļauj (arī kliedz) kā aizkauts. Nelabā balsī bļaut (biežāk kliegt, arī brēkt).
Avoti: 2. sējums