bail
bail apst.
1.Savienojumā ar «būt», «tikt», «tapt», «kļūt» formām apzīmē tādu psihisku stāvokli, kas saistīts ar bailēm.
PiemēriMan ir bail.
- Man ir bail.
- Bail, ka nesaslimst.
- Bail no aukstuma.
- Bail no ūdens.
- Man nebij bail no tumsas.
- Redzu viņu nedroši soļojam pa sastatņu laipām. Augstu. Bail skatīties lejup.
- Barba: Uldi, man tā vēja bail: Tas nolauza manu egli.
- Man metas bail, ka tiešām Hibšs nekļūst traks.
2.Savienojumā ar «būt», «tikt», «tapt», «kļūt» formām apzīmē tādu psihisku stāvokli, kas saistīts ar kautrības, nedrošības izjūtām.
PiemēriBērnam bail nākt pie ciemiņiem.
- Bērnam bail nākt pie ciemiņiem.
- Zane: Ortiņ, tavu nevalodu! Baibiņai puišu bail, Acis sedz staigājot.
Avoti: 2. sējums