bailīgs
bailīgs -ais; s. -a, -ā
bailīgi apst.
1.Tāds (cilvēks), kas (pastāvīgi) baidās. Tāds (cilvēks), kas izjūt bailes.
PiemēriBailīgs cilvēks.
1.1.Tramīgs (par dzīvniekiem).
PiemēriBailīgs zirgs.
Stabili vārdu savienojumiBailīgs kā zaķis.
1.2.Kautrīgs, nedrošs.
PiemēriUpīšu Mārtiņš bij bramanīgs tikai tad, kad iereibies, skaidrā prātā bailīgs un gļēvs..
2.Tāds, kurā izpaužas bailes, kautrība, nedrošība (par cilvēka izturēšanos, skatienu u. tml.).
PiemēriBailīga izturēšanās.
2.1.Tāds, kurā izpaužas (dzīvnieka) tramīgums.
PiemēriVilks iznāca klajās ganībās; Prom aitas bailīgi aizmetās.
3.sar. Tāds, kas izraisa bailes. Arī bīstams.
PiemēriBailīgs ceļš.
Avoti: 2. sējums