bailīgs
bailīgs -ais; s. -a, -ā
bailīgi apst.
1.Tāds (cilvēks), kas (pastāvīgi) baidās. Tāds (cilvēks), kas izjūt bailes.
PiemēriBailīgs cilvēks.
- Bailīgs cilvēks.
- Viņš bija bailīgs un nedrošs.
- «Bet tev jau patiešām bail,» pārcēlājs negaidot pasmaida. Ilga piesarkst. «Visas meitenes ir bailīgas,» Valdis piezīmē..
1.1.Tramīgs (par dzīvniekiem).
PiemēriBailīgs zirgs.
- Bailīgs zirgs.
- Sākumā ezītis bija ļoti bailīgs.. Tiklīdz dzirdēja kaut vai vismazāko troksni, tā tūlīt ievilkās savā adatu cietoksnī.
Stabili vārdu savienojumiBailīgs kā zaķis.
- Bailīgs kā zaķis — Ļoti bailīgs.
1.2.Kautrīgs, nedrošs.
PiemēriUpīšu Mārtiņš bij bramanīgs tikai tad, kad iereibies, skaidrā prātā bailīgs un gļēvs..
- Upīšu Mārtiņš bij bramanīgs tikai tad, kad iereibies, skaidrā prātā bailīgs un gļēvs..
2.Tāds, kurā izpaužas bailes, kautrība, nedrošība (par cilvēka izturēšanos, skatienu u. tml.).
PiemēriBailīga izturēšanās.
- Bailīga izturēšanās.
- Bailīga valoda.
- Vēl māte bailīgi piespieda galvu pie dēla krūtīm un atstāja tur dažas klusas asaras.
- «Bet saki man, Juri, tā no sirds,» Olga bailīgi pavērās vīrā, «..tur ir, karalaukā, vai daudzi krīt?»
2.1.Tāds, kurā izpaužas (dzīvnieka) tramīgums.
PiemēriVilks iznāca klajās ganībās; Prom aitas bailīgi aizmetās.
- Vilks iznāca klajās ganībās; Prom aitas bailīgi aizmetās.
- Dārzā bailīgi iečirkstas zīlīte.
- ..tik irbe vai zaķītis pārtecēja no viena purva uz otru, atstādami sniegā retas, bailīgas pēdiņas.
3.sar. Tāds, kas izraisa bailes. Arī bīstams.
PiemēriBailīgs ceļš.
- Bailīgs ceļš.
- «Un, ja gribu kādreiz apsēsties [kokā], tad izmeklēju aizvienam [aizvien] tādu zaru, kas stāv no šīs bailīgās vietas [dobuma] tālāk.» [Stāsta zēns].
- Vai traks! Tad ir gan bailīga lieta!
Avoti: 2. sējums