blietēt
blietēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Padarīt blīvu, līdzenu (piemēram, zemi, betonu), spēcīgi sitot, stampājot.
PiemēriBlietēt zemi.
- Blietēt zemi.
- Blietēt māla klonu.
- Blietēt bruģi.
- Veidnes var gatavot no gropētiem, ēvelētiem 3,8 centimetrus bieziem dēļiem. Tādās veidnēs blietētās sienas iznāk gludas, un tās var pat neapmest.
- pārn. Lielais [fabrikas] pagalms bija tīrs, lietus nomazgāts, un spīdēja melns kā asfalta klājums - tūkstoš kāju gadu desmitos bija to blietējušas.
2.sar. Sist, dauzīt.
PiemēriTas meitietis nu gan ir blietējams.
- Tas meitietis nu gan ir blietējams.
Avoti: 2. sējums