brišus
brišus apst.
1.Brienot (parasti pa ūdeni).
PiemēriDoties brišus pāri upei.
- Doties brišus pāri upei.
- Mums vajadzēja izpētīt, vai nevarēja brišus malā tikt... Ūdens nebij dziļš..
- Cenzdamies netrokšņot, viņš gar pašu piekrasti gan brišus, gan peldus virzījās pa straumi uz leju..
2.Savienojumā ar verba «brist» formām izsaka darbības intensitātes pastiprinājumu.
PiemēriNevarēju jāšus jāt, Nevarēju brišus brist, Jūras viļņi grūši [grūti] pūta, Traucēj' manu kumeliņu.
- Nevarēju jāšus jāt, Nevarēju brišus brist, Jūras viļņi grūši [grūti] pūta, Traucēj' manu kumeliņu.
Avoti: 2. sējums