brišus
brišus apst.
1.Brienot (parasti pa ūdeni).
PiemēriDoties brišus pāri upei.
2.Savienojumā ar verba «brist» formām izsaka darbības intensitātes pastiprinājumu.
PiemēriNevarēju jāšus jāt, Nevarēju brišus brist, Jūras viļņi grūši [grūti] pūta, Traucēj' manu kumeliņu.
Avoti: 2. sējums