cienīt
cienīt cienu, cieni, ciena, arī cienīju, cienī, cienī, pag. cienīju; trans.
1.Atzīt (ko) par vērtīgu, nozīmīgu. Izjust cieņu [1] (1), godbijību (pret ko).
Piemēri..ja gribi, lai citi tevi ciena, tad proties cienīt citus un viņu darbu.
- ..ja gribi, lai citi tevi ciena, tad proties cienīt citus un viņu darbu.
- Padomā labi, vai tā ir pieklājīgi rīkoties ar veciem draugiem, kas tevi mīl un cienī.
- Nākotnei lielākai jātop, Lai varētu viņu mēs cienīt..
1.1.pareti Ievērot. Respektēt.
Piemēri..jo stingrāk ikviens tās [morālās normas] ievēros un cienīs, jo stiprāka un dzīves spējīgāka būs sabiedrība.
- ..jo stingrāk ikviens tās [morālās normas] ievēros un cienīs, jo stiprāka un dzīves spējīgāka būs sabiedrība.
2.Ar patiku skatīties, lasīt, klausīties u. tml.
PiemēriCienīt klasisko baletu.
- Cienīt klasisko baletu.
- Cienīt teātra izrādes.
- «..laikam dzeju necieni?» Agnese iejautājās. «..ne, ļoti cienu,» Valdis dzīvi atsaucās. «..redzi, es pat burtnīcā tās esmu ierakstījis ..»
- Es ļoti cienu grāmatas un glabāju tās kā dārgāko mantu.
2.1.sar. Ar patiku lietot (ko) Ar patiku nodoties (kam).
PiemēriCienīt stipru kafiju.
- Cienīt stipru kafiju.
- Cienīt saldumus.
- Cienīt ūdenssportu.
- ..Abi safrizēti, Labas smaržas ciena..
Avoti: 2. sējums