dialekts
dialekts -a, v.; val.
1.Plašākā apvidū vēsturiski izveidojies valodas paveids, kurā apvienotas vairākas radniecisku izlokšņu grupas.
PiemēriTeritoriālais dialekts.
- Teritoriālais dialekts.
- Vidus dialekts.
- Lībiskais dialekts.
- Augšzemnieku dialekts.
- Runāt dialektā.
- Tā kā kāda apgabala izlokšņu īpatnībām nav visām vienādas robežas, tad var gan nospraust robežas vienai kādai dialekta īpatnībai, bet ne dialektam.
- Visā pasaulē ir ap divarpus tūkstoš valodu, neskaitot dialektus. Bieži vien dialekti tik stipri atšķiras cits no cita, ka daļa zinātnieku uzskata tos par radniecīgām valodām.
2.Valodas paveids, kas raksturīgs kādai sociālajai grupai.
PiemēriValodu, kas ar dažām īpatnībām, galvenokārt leksikā un frazeoloģijā, ir raksturīga kādai sociālai ļaužu grupai, mēdz saukt par sociālo jeb šķiru dialektu.
- Valodu, kas ar dažām īpatnībām, galvenokārt leksikā un frazeoloģijā, ir raksturīga kādai sociālai ļaužu grupai, mēdz saukt par sociālo jeb šķiru dialektu.
Avoti: 2. sējums