Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
dulns
dulns -ais; s. -a, -ā
dulni apst.; apv.
Dulls.
PiemēriNelabais, kas to tā iekārtojis, ka tiem babulniekiem, tiem ubagiem, vienmēr tās smukās meitas... Saimnieku dēlus dulnus pataisīja.. [Domā saimnieks.]
  • Nelabais, kas to tā iekārtojis, ka tiem babulniekiem, tiem ubagiem, vienmēr tās smukās meitas... Saimnieku dēlus dulnus pataisīja.. [Domā saimnieks.]
  • Vītols [saimnieks] bij taisni dulns ar tām neizgulētām paģirām un dusmām.
  • «Dulnais! Citus par trakiem sauc, bet pašam laikam kāda skrūve būs galvā atgriezusies.»
  • Viņš iznira, sāļa ūdens sarijies, pilnīgi dulns, un nemēģināja vairāk.
  • Galva kļuva dulna no lielā karstuma.
Avoti: 2. sējums