dulls
dulls -ais; s. -a, -ā
dulli apst.; sar.
1.Nesaprātīgs, muļķīgs.
Piemēri«..tu dullais un neprātīgais ...» Kaķītis nodomāja, pazinis brālēnu. «Nu, ko tu nebrauci prom, kad redzēji, ka vācieši nāk virsū? Kādu laimi tu cerēji te sagaidīt?»
1.1.lietv. nozīmē: dullais, -ā, v.; dullā, -ās, s.
PiemēriDivi dullie pirms ievām precēsies - Kaimiņienes nāk uztrīt mēlītes.
1.2.Tāds, kas ir apdullis, nespēj labi uztvert apkārtējās parādības, arī iereibis (par cilvēku).
PiemēriAk, suņa dzīve šoferim, mūžīgi ar trakiem vien darīšana. Viņi laikam no tās benzīna smakas paliek dulli..
1.3.Tāds, kas ir neskaidrs, apreibis (parasti noguruma, slimības, arī alkohola ietekmē) — par galvu.
PiemēriKatru rītu es [galdnieka buršs] ceļos četros, eju uz darbnīcu neizgulējies, dullu galvu un smagiem soļiem.
Avoti: 2. sējums