durties
durties dūros, duries, duras, pag. dūros; refl.
1.parasti 3. pers. Refl. → durt1. Tikt durtam (kur iekšā).
PiemēriIzkapts dūrās kurmju rakumos.
1.1.Stingri skaities (pie kā), balstīties (kur) — par ķermeņa daļām.
PiemēriMācītājs Akots bij kājās. Abas viņa dūres dūrās galdā, it kā gribētu to cauri izurbt.
2.parasti 3. pers. Skaroties (klāt), radīt sāpes, arī radīt, parasti sīkus, ievainojumus (par ko asu, piemēram, par ērkšķiem, zariem).
PiemēriTai [usnei] ir.. asumi, kas duras rokās.
3.parasti 3. pers.; pareti Būt tādai sāpju sajūtai, it kā kāds vairākkārt durtu ar ko asu.
PiemēriSlimniekam duras pakrūtē.
4.sar. Skarties (kur klāt).
PiemēriMiks pat Pēcim, paša brālim, neļauj nekur durties klāt..
Stabili vārdu savienojumi(Tik) tumšs, ka vai acī (arī acīs) duras. Duras (arī griež, griežas) ausīs. Durties acīs.
Avoti: 2. sējums