durnums
durnums -a, v.; parasti vsk.; apv.
1.Vispārināta īpašība → durns1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriOjārs klausīja Jaceja padomam [iedzert degvīnu] un jau manīja galvā durnumu.
2.Vispārināta īpašība → durns2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri..māte baidījās par Astas aušību un skuķa neprātību, ka tā savā jaunības durnumā varbūt viņas daļu nemaz negribēs.
Avoti: 2. sējums